Vidzemes pērle – Valmiera

Vidzemes pērle – Valmiera

Valmiera ir viena no skaistākajām un senākajām Vidzemes pilsētām, kuru priecē mūs ar savu viesmīlību un laipnību, cēlumu un tajā pašā laikā – vienkāršību. Skaistā daba, vēstures dabas pieminekļi, Vecpuišu parks, Sīmaņa baznīca, interesanti pasākumi, aizraujošas teiksmas un leģendas, tas vēl nav viss, kas jūs sagaida šajā viesmīlīgajā pilsētā.

Runājot par Valmieru, nav iespējams nepieminēt Gauju, kura kā zila zīda lenta plūst cauri pilsētai un sadala to divās daļās, vienu no tām sauc par Pārgauju. Gauja piešķir Valmierai neparastu dabīgumu, jo turpat, gandrīz pilsētas centrā sākas pastaigu takas, kuras aizvijas gar upes krastu. Valmieras iedzīvotājiem un tās ciemiņiem ir lieliska iespēja baudīt dabas burvību, jebkurā brīdī, viņiem nav jāmēro tāls ceļš, lai varētu atpūsties un izbaudīt nesteidzīgo vakara pastaigu gar ēnu sniedzošo mežu un straujajiem upes krastiem.

Valmieras platība ir 19, 35 kilometri un pēc pēdējiem iedzīvotāju skaitīšanas datiem, tajā dzīvoja aptuveni 25 130 iedzīvotāju (mūsdienās šis skaitlis noteikti jau ir mainījies). Valmiera atrodas salīdzinoši netālu no Rīgas, tāpēc daudzi tās iedzīvotāji, ir izvēlējušies strādāt Rīgā. Valmiera atrodas 50 kilometru attālumā no Igaunijas robežas.

Valmierai dažādos laikos ir bijuši dažādi nosaukumi – Wolmaria, Wolmahr, Waldemar, Wolmar, Vladimirec, tagad – Valmiera. Gadu simtiem ejot un mainoties, Valmierai daudz ko ir nācies piedzīvot, prieku ir nomainījuša bēdas, iedzīvotājus bieži vien pārņēma rūpes un raizes par rītdienu.

Viena no leģendām vēsta, ka Valmiera kā pilsēta sākta būvēt 1283. gadā, tās celtniecību vadīja Zobenbrāļu Ordeņa maģistrs Villekins fon Endorps un kā pirmo viņš sāk akmens pils celtniecību, kurai tika savākti akmeņi no pagānu elku pielūgšanas tempļu bijušajām vietām. Vēl līdz mūsdienām ir saglabājusies leģenda, ka pils celtniecībai tika izmantoti vietējo mežu sargātājas, Beverīnas, akmeņi, kura valdīja tajā vietā un kuras pilsēta atradās tieši tagadējās Valmieras vietā. Tāpēc tiek uzskatīts, ka pilsētu nepārtraukti vajā nelaimes, tā ne vienu reizi vien tika nojaukta un nodedzināta līdz pamatiem. Tieši tā tas bija Pirmā Pasaules kara laikā, tālākajos notikumos, kā arī Otrā Pasaules kara laikā, kad nodega gandrīz vai visas koka ēkas, bet tajā laikā Valmierā gandrīz visas ēkas bija tikai no koka.

XIV. gadsimtā Valmiera iestājas Hanzas savienībā. Tā tika uzskatīta par svarīgu tirdzniecības centru, kurš veiksmīgi atradās tieši tirdzniecības, uz Krieviju un tālāk uz Austrumiem, ceļā. Tajos laikos Valmiera ir tipiska viduslaiku pilsēta, kuru ieskauj akmens siena.

Nelaimes, kuras tika pareģotas Valmierai, sākās 1560.gadā, kad krievu cara Ivana Bargā karapulki ielenca pilsētu, izlaupīja un sagrāva to, bet Valmieru, Ivanam Bargajam, tā arī neizdevās ieņemt. Pēc Livonijas kara pilsēta pārgāja Polijai, bet jau 1622. gadā, to iekaroja zviedri un tad sākas Valmieras melnā josla – neganta mēra epidēmija, ugunsgrēki, kuri atkal nopostīja gandrīz vai visu pilsētu, zemnieku sacelšanās. Kā jau tika minēts, 1944. gadā pilsēta tika nopostīta atkal, tās centrs bija nodedzis.

Pilsēta tika atjaunota 1960. gadu sākumā, tā atkal sāka atplaukt un līdzināties mūsdienīgām, provinciālām pilsētiņām. No vecajām ēkām ir saglabājusies Radoņežas Sergija pareizticīgo baznīca un apustuļa Sīmaņa luterāņu baznīca, kuras celtniecības uzsākšana tiek datēta ar 1283. gadu.
Tagad Valmiera ir skaista, zaļa, sakopta pilsēta, kura atgādina lielu parku, pa kuru var pastaigāties un priecāties par skaistajām pilsētas ainavām un dabu.